Laimētā iespēja dzirdēt muļķības

Nereti klīst nostāsti par teikās un pasakās apdziedātajām zelta aunādām un dažādām burvju apvītām maģijām, ko ieliek seģenēs, segās un matračos, lai pagurusī un slimībām plosītā cilvēka miesa tiktu glābta kā no sātana, tā no āderēm un kaimiņa vēlmes ierasties mēneša pēdējā datumā aizņemties naudu.

Skaists sestdienas rīts. Dzestrs, bet patīkams gaiss. Trīs jauni cilvēki nolēma piedalīties izdzīvošanas misijā, atbalstot sievieti, kas tīrākās sakritības dēļ bija arī miesīga māte vienam no jauniešiem. Es šādā misijā piedalījos jau trešo reizi tādēļ zināju biedrus mierināt, ka atalgojuma par sievietes runāšanu, jūs saņemsiet vārītus kartupeļus un karbonādi. Galvenais izskatīties ieinteresētam, un tad pateikt, ka tādi neesat. Studentiskā mierā nokavējām pārdesmit minūtes. Jau sagatavojušies uzklausīt Buiķa cienīgu ūdens liešanu par to, cik nozīmīga ir parādības, kuru nevar pierādīt neviens zinātnisks fakts, ietekme uz mūsu organismu.

Viss sākās ar to, ka tika pasniegts salds, pēc ārējām pazīmēm definējams īsi – aizdomīgi rozā nokrāsas šķīdums.

Vadītāja tikām sāka stāstīt par firmu ko pārstāvēja, un pasniedza 10% dāvanu karti abām laimīgajām dāmām, kuras bija uzaicinātas četru cilvēku sastāvā uz pusdienām un īsu ieskatu produkcijā. Es biju domājusi, ka pa šiem desmit gadiem, kopš šī prakse ir ieviesta, būs kaut kas mainījies, tomēr mani sagaidīja vilšanās – pat sieviete aizvien bija tā pati. Un kā nu ne, nevar neievērot lēdija, kuras tetovētājs cītīgi ievilcis sarkanu svītriņu lūpas ārmalā. Tas sniedz atbildi visiem, kas jelkad jautājuši – vai sievietes no deviņdesmito gadu “sekss-pa-telefonu 900-909-999” reklāmām vēl ir dzīvas – jā, ir. Un es biju lieciniece tam, ka šī izlaiduma gada lēdijām ir krampis un spēja atkārtot savu sakāmo no gada uz gadu ar pārsteidzošu precizitāti.

Lieki bilst, bet nespēju neminēt, ka bijām vīlušies, kad pasniedza rīsus  nevis kartupeļus. Kurš kārtīgam latvietim pasniedz pusdienās kartupeļus, ja šo pusdienu laikā paralēli mēģina iesmērēt segu par 200,- Ls? Nopietni, to var tikai ārzemju firmas sponsorēts vājprāts. Tomēr karbonāde bija, tur nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Pārbaudīta vērtība tā teikt.
Kad tikām atstāti bez šķīvjiem, lēdija uzsāka kara gājienu pret jeb kādu loģiku un fiziku vai zinātnisku pamatojumu kopumu – apstiprinot un kultivējot idejas par spilveniem, kur visas kaites ārstē magnēti, vai, lai visi svētie Jāzepi stāv klāt, vara diegiem cauraustu matraci, kas pasargā no ledusskapja, tostera un visas citas sadzīves tehnikas sliktās ietekmes. Jo patiesībā, sadzīves tehnikas vienīgā vēlēšanās ir nakts vidū jūs nogalināt.

Kad jau biedru pacietības mēriņš bija pilns, un tas bija akurāt mirklī, kad tika pacilāts matrača paraugs ar vara diegiem (http://www.materm.lv/lv/virsmatraci/virsmatracis-biotherm-ar-vara-diegu-kl-jumu-7cm.html), lēdija, kura vadīja pasākumu palūdza paņemt kafiju un doties uz blakus telpu, ja nav vēlēšanās dzirdēt par šo tēmu. Tas bija rupji un diezgan neprofesionāli, jo uzreiz tika veidota koalīcija ar blakus galdiņa, kur kāda pensionāre nomurmināja, ka jaunības trakulības jau nevar apgāst tādu gadu zināšanas, kas ir pierādījušās realitātē. Jo, kā nu ne, gadrīz katrs latvis var roku uz sirds liekot apstiprināt, ka vismaz vienreiz dzīvē izmantojis rīkstnieka, elektriķa un narkodīlera pakalpojumus.
Tomēr tas nemaina faktu, ka lēdija nesniedza pilnīgi nekādu pretspēku izvirzītajam pretargumentam, ka nav nekādu pierādījumu vai zinātnisku pētījumu, kas vispār pierādītu, ka cilvēkus vajag pasargāt no āderēm, jo tādas aizvien nav reāli pierādītas. Protams, katrai lielai firmai ir nopirkts un labi apmaksāts “pētījumu un zinātņu centrs”, kurš sniedz, atkarībā no pieprasījuma, atbilstošus pētījumus.

Bijām gatavi iet, bet diemžēl kundze, kas izrādījās arī, nejaušas sakritības dēļ, māte jauneklim, kurš sēdēja man pa kreisi, palikām līdz beigām. Un es nedzēru man atnesto kafiju, tīri principa pēc.

Izkļuvuši ārā, veiksmīgi un pa lēto, atstājām divas pavecākās kundzes sarunai ar vadītāju. Visticamāk, viņas jau iegādājās komplektos no visa pa diviem gabaliem.

Vilšanās bija milzīga, cenas, muļķības un rīsi bija mūs padarījušas neapmierinātus.
Un neapmierināts latvietis ir īsts latvietis. Atceļā uz mājām iegājām Origo, vienā no stacijas tuneļiem atrodas mazs vilnas izstrādājumu veikaliņš – segas un spilveni, varbūt kāds matracis. Intereses pēc iemetu aci cenās un piedāvāumā. Vērsos pie pārdevējas ar smaidu: “Vai jūs arī tirgojat matračus ar vara diegiem vai magnētiem?”. Protams visi uzreiz pievērsās pārdevējai, kura ar tik pat lielu smīnu, pat mazām dusmām piebilda, ka magnēti ir muļķības, bet jebkurš, kurš kaut reizi mācījies fiziku sapratīs, ka nekādi vara diegi nestrādā. Pieklauvējusi pie galda viņa apstiprināja arī mūsu domas par attiecīgo tikšanos ar izplatītāju pirms pusstundas.
Novērtējot cenas, kur spilvens maksāja 20-30,- Ls nolēmām atgriezties te, ja nu kādreiz nolemtu iegādāties vilnas materiāla izstrādājumus. Lielāko ties’ tādēļ, ka šī sieviete zināja ko runā.

Jebkurā gadījumā iesaku vismaz reizi dzīvē aizdoties uz šāda tipa pasākumu – ēdiens nav pirmklasīgs, toties šovs, mīļie, kāds šovs! Mēs ceram, ka mums būs iespēja doties uz vēl kādu šādu pasākumu, šoreiz liekot pretī stāstus par to, kā tantes paziņa sadega uz vara diegu matrača, jo pēkšņi, magnētiskās vētras iespaidā, radās īssavienojums starp matraci un visumu.