MAMMU, BLAD, LIEC MANI MIERĀ TU TĀPAT NEKO NESAPROTI

Šis ir veltīts tev, mazais insomniak. Jā, tieši tev, jo tikai tie, kas naktīs neguļ, dabū lasīt žostkij trash 🖤 Vai tu to gribēji? Nope. Vai tev vajadzēja? Nope. Bet te nu mēs abi esam, bet parīt šī vairs nebūs.

Rudens garastāvoklis ir kā loterija, kurā neviens tā īsti negrib piedalīties – kā mirklis festivālā, pirms ToiToi durvju pavēršanas, kad esi uz konkrēto WC kabīnīti izstāvējis 20 cilvēku rindu. Un nav pat jautājums, vai tur būs hujova, īstais jautājums ir “tieši CIK sadirsts tas viss būs”.

IMG_20180822_090947

Depresija, Trauksme, Stresa radīts bezmiegs utt (šo visu lasīt tieši tajā balsī, ar kādu ierunātas visas aptieku reklāmas) ir smagas tēmas (smagākas par tavu mammu, LOLOLOLOLOL), jo sevišķi laikā, kad pateikt, ka jūties slikti var vien caur brutāli izpikselētas meme’s palīdzību antisociālajos tīklos, nu tā, lai visi var “releitot“, nospiest kārtējo sirsniņu un skrollēt tālāk.

Nez. Bet man šķiet, ka tās meme’s mūs dziedē, kā tādi mazi plāksterīši, kas klusiņām čukst ausī “Eu, pssst, zini, justies slikti ir normāli.”

Mēs visi to darām. Ne visi masturbē, met krustu pirms ieiešanas baznīcā vai sēž uz Keto diētas, bet šito gan – šito dara visi.

Dienas beigās Tu ESI cilvēks. Un nevis “TIKAI cilvēks”, nē “PIRMĀM KĀRTĀM cilvēks” un tikai tad viss pārējais, kā gribi sevi rotāt un raksturot, zākāt un gremdēt.Screenshot_20170512-231741

“Pārāk garš, pārāk resns, pārāk ziliem maisiem zem acīm”, a’ jūs pamēģiniet labāk “nodzīts students, nekad-neizgulējusies mamma, biš’ da prievītei grāmatvedis, izdegusi administratore” utt. Vajag taču pamiksēt, vajag svaigas vēsmas un variācijas, kā sevi pamīdīt – neiestiedziet vienos apzīmējumos.

Karoč, nāk depresija apgreznot Latviju, mazie, tāpēc, šekureku, TOP 8 Vienkārši teikumi, kurus veltīt apkārtējiem, kad ir hujova

  • Man NAV veģetatīvā distonija, nē, nē, mēs esam viena otrai;
  • Tā nav depresija, tas ir iekonservēšanās periods līdz nākamajai vasarai;
  • Atpisies no maniem zilajiem maisiņiem zem acīm, tev vienkārši skauž, ka tie kļuvuši lielāki par Tavām krūtīm;
  • Hei, man vismaz nav divpadsmit bērni un mēs nedzīvojam 1785’tajā, right?
  • Es plānoju savu dzīvi ļoti rūpīgi, piemēram, tagad būs 30 minūtes, ko veltīšu nopūtinācijai. Tā ir meditācija, tikai ieelpu-izelpu vietā konstanti nopūtīšos skatoties vienā punktā, galvā izspēlējot visus briesmīgākos dzīves scenārijus, kas nekad nenotiks, bet manas smadzenes to uztvers kā tieši tik pat īstu un traģisku, kā šī saruna;
  • Nē, kad man ir skumji, man nepazūd apetīte, tikai dzīvesprieks. Nu, līdz mirklim, kad atveru ledusskapi, protams;
  • Paldies par tavu atbalstu, es novērtēju to, ka tu mani liec mierā dienās, kad es esmu izsmērējies pa dīvānu kā tāds nesavākts mēsls pa Ziedoņdārza zālāju;
  • Man ir hujova, apskauj mani un aizveramies uz pāris minūtēm (šo ekskluzīvi drīkst teikt tikai mikroautobusa šoferiem un Rimi gaļas stenda dāmām).

Oi, pacani, bet cik grūti sev to iestāstīt, atgādināt un neaizmirst, ka tas ir veselīgi, kad ir visas sajūtas. Pati pirms brīža mēģināju sev atļaut nobliezt kādu asaru, bet tā vietā vienkārši sadusmojos uz sevi, uzvilku lielo meiteņu bikses un izgāju ārā pēc mandeļu piena, lai varētu pagatavot bērnu biezeni savam FAKINAJAM gastrītam.

Bet zin kā, jālaiž vaļā, mazais.

Screenshot_20170602-232417

Viss, ko paturam sevī, sāk ar laiku pūt, un, kā zināms, cilvēki baigi no zivīm neatšķiras šajā aspektā – abi sapūst sākot no galvas.
Dienas biegās (pārsvarā reāli drūmas un pelēkas svētdienas beigās, vēlams vēl uz morālajām vai alkoholiskajām paģirām, kas viena otru neizslēdz) nav skaistākas štelles, kā ļaut sev izsāpēt. Bet, vispirms ir jāizprot to, kāpēc sāp. Citādi sanāk laizīt tās sūrstošās rētas gadiem un nav nekāda tolka.

Pieņem savas traumas, kļūdas un sliktos lēmumus. Pieņem, ka tu saplīsi, kā tas prezis manai klasesbiedrenei 9.klasē.

Tā ir tava bāze no kā atsperties, lai cik klišejiski tas neizklausītos un, lai cik reizes es pati gandrīz neievēmu sev plaukstā to rakstot. Dzīve ir viens liels batuts, nu nevar ar drebošām kājām mēģināt noturēt līdzsvaru, ir jāpieņem tas, ka gadīsies palēkties tik auGstu, ka šķitīs, ka lido, un, hahahaha, otru lietu tu jau zini. Kritiens. Žopinskis. Un, tur nebūs forši, bet, hei, ja piepaceļ skatienu no kurpju purngalu vērošanas, tad pamanīsi, ka gandrīz vienmēr būs līdzās kāds tik pat sačakarēts kā tu, un jūs abi varat apmainīties ar ļoti hujovām memēm. Tas ir plus. Tā jau ir uzvara.

KURŠ ATCERAS (‘member?) “TU NEZINI MANI. TU NEZINI MANU STORI”?2jtot0

Un, ja ir tāds stāvoklis, ka saproti, ka nebūs lāga vienam izbrist cauri tam purvājam, jo esi pārāk inteliģents un apzinies, ka tas viss ir tavā galvā, bet ķīmija kopš 8.klases nav tavs mīļākais priekšmets, tad jādodas runāt ar speciālistu.

Piedrāz normijus, kas saka, ka TO (apmeklē psihologus/psihiatrus utt) dara tikai psihie. FUCK EM’. All up in that ass. NO LUBE, baby.

Tev jau sen vajadzētu ieklausīties biežāk sevī, nevis cilvēkos, kuru smadzeņu kapacitāte nepieļauj plašākas emociju variācijas kā vien 3 default stāvokļus “1) Ir ok; 2) Varēja būt labāk; 3) Varēja būt sliktāk”.

Īsumā, malkojot to sūro vērmeļu tēju, ko tev rokās iegrūdis liktenis – jāembreiso tas, cik sačakarēts esi. Jāskatās romantiskas drāmas un jānoraudas līdz sarkani sapampušām acīm. Jāiet baudīt jauno mākslinieku priekšnesumi. Jāsmaida pārdevējai, stāvot veikalu rindās, kamēr visi saīguši stumj pa flīzēto grīdu ar kāju savus iepirkumus.

Runā vairāk, atklāj sevi kādam šodien. Mož atklāsi jaunu “sevi” pa ceļam.

Screenshot_20171129-211856

Advertisements

Sievietes neatraugājās. Vīrieši neraud. NEVIENS «nelaiž gāzes».

Savā ziņā pirdieni ir līdzvērtīgi sasniegumiem, jo cilvēkiem tie traucē tikai tad, kad tie nav viņu pašu.

Tas ir noticis, es pateicu vārdu «pirdiens», piedevām pirmajā teikumā.

Ja pavisam godīgi, man ne pārāk patīk šis vārds, bet latviešu valodā īsti nav nekā precīzāka. Vēdergāze. Gāzīte. Puks. Dūja. Balodis. Nope, nebūs. Kā jau kārtīgi paraugpilsoņi, samierināsimies ar to, kas ir.

Sabiedrība, iespējams, nenosoda pašu ideju par gāzes palaišanu, vairāk gan pēc-efektus. Personīgi uzskatu, ka nav pieklājīgi pirst sabiedriskās vietās, kur citiem cilvēkiem būs jācieš. Esmu solīda. Esmu dāma.

A za to Romas Imperators Klaudijs II izdeva likumu, kas legalizēja pirdienus banketos (sorry guyz, biš esam nokavējuši ķermenisko renesansi), protams, tas viss tikai un vienīgi cilvēku veselības apsvērumu dēļ, jo tajā laikā pastāvēja uzskats, ka paturot sevī šīs indīgās gāzes, varot saindēties vai saķert slimības. Protams, protams, protams, mūsdienās mēs labi zinām, ka tas nav tiesa, mēs, sliktākajā gadījumā varam sagādāt sev vēdersāpes un sirdsklauves, ja gāze nomaldās, bet ne noindēties. Tikmēr citās kultūras neskatās šķībi pat tad, ja nobezdēsies pie galda restorānā.

Iespējams, svarīgākais iemesls, kādēļ sabiedrībā skaitās nepieņemami laist gāzes ir tādēļ, ka valdība nevar to aplikt ar nodokļiem.


KAROČ, PIRST VAI NEPIRST SAVA L♡VERA KLĀTBŪTNĒ

tāds ir faking jautājums, kuru neviens nejautāja, bet te būs atbilde

Turpināt lasīt

VESELĪGA K-POP DOZA – MŪZIKAS REFERĀTS #LATVIETĪTĪ

Tiem, kas nav pazīstami ar K-pop jeb Korejiešu mākslas augstumiem, es varu izteikt tikai skumju skaudību. Nē, līdzjūtības nebūs. Ja tu šo šobrīd lasi, tu esi to nopelnījis, un, pats vainīgs.

Iesākumam, par pašu K-pop, kas pēc būtības, līdzīgi, kā jebkurā kultūrā, neatspoguļo labāko, bet masas ir masas, mazais. Un, jāsaka, ka Korejiešu POP’s tiešām ir unikāls, tāpēc viņiem vienīgajiem ir priekšā K. Un visas tautas dzirdot vienu burtu uzreiz zina, kas tos sagaida. Nē, nav A-Popa ASV, nav Z-Popa Zviedrijai. Nav.

Mūsdienu K-pop elku kultūra aizsākās 1996. gadā ar puišu grupu H.O.T., kas pilnā nosaukumā kļūst ekstra mīlīgi “High-Five Of Teenagers”, un pirmais albums stabili dziedēja visu sākot no PMS līdz pat psihāko gangsteru sirdīm. Un kā ne, ja nosaukums ir “We Hate All Kind Of Violence“. Pēc šī boyband K-pop kļuva par subkultūru, kas ar katru gadu uzkrāja arvien milzīgākus pusaudžu un pieaugušo fanu barus. Starp citu, Back Street Boys arī dzima 1996. gadā, tā ka šis ir bijis varens gads visā pasaulē. Katram savus bekstrīboyz, yo. Turpināt lasīt

Un kad TU izlēmi, ka gribi būt heteroseksuāls?

Vai atceries mirkli, kad apzināti pieņēmi lēmumu «Jā, es būšu heteroseksuāls»? Būsim reāli, tu to neizvēlējies. Tu vienkārši biji tas, kas esi. Tas pats ir ar gejiem, lesbietēm un biseksuāļiem. Nav tā, ka šie cilvēki noteiktā vecumā uzraksta iesniegumu, lai saņemtu piekļuvi cita veida seksuālajai orientācijai. Tas ir tāpat, kā tev vai nu ir vasaras raibumi, vai nav.

Ik reiz, dzirdot kādu sakām, ka viņam ir «veca dvēsele» man gribas noglāstīt viņu galvu un čukstēt «nu, paskat, kāda tu unikāla sniegpārsliņa». Pēdējā laikā atzīt «Esmu gejs» ir tas pats, kas pirms pāris gadiem teikt «Bez glutēna, lūdzu», un kluba tualetē uzņemtie selfiji kļuvuši vērtīgāki par būšanu laimīgi izspūrušam draugu lokā.

Pasaule ir dīvaina vieta, bet kuram tad ir tiesības nolemt, kas ir pasistāk – pirms katras ēdienreizes sterilizēt dakšiņas verdošā ūdenī, vai diviem vīriešiem mīlēt vienam otru?

Esmu apmulsusi, kad sabiedrībā redzu divas meitenes sadevušās rokās. Tas rada tik daudz neksaidrību un jautājumu – vai kāda no viņām ir vājredzīga? Varbūt viena no viņām nodeva asinis un tagad jūtās vārga? Un, pats svarīgākais – precīzi cik vibratoru ir viņu seksa rotaļlietu kolekcijā? Turpināt lasīt

Advertisements
BUFETE

Gāzes un nogāzes. Abas vajag.

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: