8.marts

Tātad, sieviešu diena ir muļķīga, jo sievietei nepienākas diena, un tas ir bezjēdzīgi, ka tikai dzimuma dēļ mēs “pieprasām” uzmanību un ziedus?

Labi. Paceļ rokas tas, kurš ir pētījis sieviešu dienas izcelšanos? Droši, nekautrējieties. Es biju pavirši atspoguļojusi vēsturisko izcelsmi, bet es labošos. Atmetot vikipēdijas ierakstu, kas bija balstīts uz mītu, es sāku pievērsties dažādiem vēstures pamatojumiem, un, jā, atradu.

  • 1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros) vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. (avots: http://lv.wikipedia.org/wiki/Starptautisk%C4%81_sievie%C5%A1u_diena)
  •  8. marts pēc Jūlija kalendāra bija 23. februāris un tieši šajā dienā 1917. gadā, Pēterburgas sievietes izgāja ielās, lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Pasākums ātri iekļāvās kopējā sabiedrības neapmierinātības vilnī un kopā ar agrākiem un vēlākiem notikumiem, kas tika nosaukti par Februāra revolūciju, noveda pie monarhijas krišanas Krievijā.
  • 1975. gadā arī Apvienoto Nāciju Organizācija 8. martu pasludināja par Dienu cīņai par sieviešu tiesībām, tādējādi piemērojoties lielas daļas valstu tradīcijai, un pie reizes mēģinot novērst dzimumu diskrimināciju pasaulē. (avots: http://www.citavesture.lv/2010/03/06/ka-radas-8-marts/)

Varbūt tas, ka mums nav īsti izskaidrots, kādēļ šī diena izveidota un ko tā simbolizē, vai varbūt tādēļ, ka latviešiem ir izteikts riebums pret sociālisma paliekām (kas, atzīmēšu, nav sociālisma atliekas, šie svētki tika atzīti, bet ne radīti PSRS). Šobrīd es varu pievienoties tikai tiem, kas šos svētkus vēlas kā atgādinājumu nevis tam, ka sieviete pēc dzimuma ir piedzimusi ar privilēģiju būt sievietei, bet gan cīņu, kas bija jāizcīna par tiesībām. Un savu 8.martu es atzīmēšu par godu to valstu sievietēm, kuras aizvien ir apspiestas reliģijas vardā. Man viss ir dots, es jau piedzimu brīvā pasaulē, vienlīdzīga un līdztiesīga. Ne visas sievietes piedzimst šādā pasaulē. Uzskatot, ka šiem svētkiem nav vērtības, jo sievietēm nav par ko cīnīties vairs, vismaz rietumu valstīs, es vēlētos atgādināt, (atvainojos par neadekvāto salīdzinājumu), ka šādu uzskatu līmenī, mēs varētu attiekties arī no Lāčplēšu dienas, jo kādēļ gan atzīmēt kādu notikumu, kas jau ir noticis, piedevām – situācija pēc tam ir mainījusies, un mūs tas vairs neskar.

Viens no retajiem pazīstamajiem cilvēkiem, kurš šo tradīciju ir saglabājis ir mans tēvs. Bet vispirms es aptaujāju 3 brīvprātīgos ekspertus šajā sakarā (jaukie jaunekļi atsaucās aicinājumam parunāt par šo tēmu): Oskaru, Robertu un Juri (vecums: 18-30 gadi.)

Juris atbildēja lakoniski – “nepieciešams mīlēt ik dienu”. Un es tam varu tikai pievienoties. Tiesa, puķes viņam netīkot.

Oskars bija ņiprāks,  nekādas īpašas emocijas viņam šī diena neraisa, parasta diena. Toties viņš deva padomu, kas varētu līdzēt arī citiem vīriešiem: “Padomus varu sniegt tikai „bezsirdīgajiem” vīriešiem – neraustiet kaķi aiz ūsām. Ja puķes nebūs rokā, bet Jūs visu laiku stāstīsiet sievietēm, ka ir taču 8. marts – lai Dievs stāv jums klāt…”

Robertu es pazīstu jau labu laiku, viņu ar tulpi rokās iedomāties būtu pagrūti, tomēr, viņš zvērējās, ka reiz esot gan kādai tā laime tikusi. Tādēļ, arī viņam uzdevu jautājumu, kā vīrietim šos svētkus uztvert: “Lai arī nenoliedzu, ka mūsu sievietes ir visskaistākās, gudrākās, labestīgākās un čaklākās, un tieši tamdēļ mums (vīriešiem) Jūs ikdienā teju uz rokām būtu jāstaipa apkārt, mans padoms savas dzimtes pārstāvjiem būs – pirms metieties iekšā rožu klēpju iegādē un Sovetskoje Polusladkoje atkorķēšanā, painteresājaties mazliet par to, ko īsti šajā datumā ir jāsvin, nepataisiet to par otru valentīndienu. Kā arī nebrauciet dzēruši, seksa laikā lietojiet prezervatīvus un savāciet visu, kas paliek aiz Jūsu suņa.”

Galu galā, secināju: vai nu a) manas paaudzes vīrieši (un arī sievietes, es neesmu šeit diskriminēt) pamazām iznīdēs šo tradīciju, vai arī b) uzrunāju tikai tos, kuriem bija noraidoša attieksme.

Lai vai kā, man izdevās parunāt ar savu tēvu, kurš man pastāstīja par savu attieksmi pret šiem svētkiem:

“Tradīcija iegājusies, lai arī tam nav vairs sākotnējās vēsturiskās nozīmes. Un daudzām lietām tā ir mainījusies – sievietes izcīnīja vienlīdzību, šobrīd tā ir tikai piemiņa viņu cīņai par to. Mums ir tik daudz dienu, kurās svarīga vieta atvēlēta vīriešiem – lāčplēša diena, visas kara un piemiņas dienas – tās velta tiem, kas cīnījās, un galu galā, bija mūsu stiprais balsts. Diemžēl, ne visas sievietes ir mātes. Tieši tādēļ seviešdienā katra sieviete, neatkarīgi no vecuma, sajutās novērtēta, ja viņai šis zieds tiek pasniegts. Un nav runa tikai par vecā gada gājuma lēdijām, patīkami saņemt ziedus šajā dienā ir jebkurai sievietei.”

Varbūt tas, ka esmu augusi šādā ģimenē man liek vēlēties, lai šī tradīcija neizdziest, bet varbūt ir jāsamierinās, ka pienākuši jauni laiki un jauni tikumi. Mazliet žēl palaist vaļā vienīgos svētkus, kas man nesaistījās ar riebumu un akcijas precēm.

Un tiem, kas akūtās sāpēs kliedz par to, ka “kamēr man neuzdāvinās alu, tikmēr es nekādu lakstu nevienai nepasniegšu” – nu, tā ir jūsu izvēle kā pavadīt šo dienu. Tālākās diskusijās neieslīgsim par šādu attieksmi.

“Šobrīd oficiāli valsts svētki šī diena ir: Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Kamerūnā, Ķīnā, Kubā, Itālijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Maķedonijā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Krievijā, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu) un Vjetnamā.

Līdz 2008. gadam Latvijā Starptautisko sieviešu diena nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to tikai un vienīgi ar PSRS okupācijas mantojumu, tomēr kopš 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu.” (avots: http://8marts.wordpress.com/)

Lai cik savādi tas nebūtu, informācijas trūkumu nevar novelt tikai uz jaunatni, kas aug šajā sabiedrībā un paši neinteresējas par šo dienu. Daudzi pat nezina, ko mēs svinam 18. novembrī. Atceros, ka skolas laikā mums vēstures stundās skolotāja izskaidroja arī 14.februāra izveidošanās vēsturi. Un man ir tiešām žēl, ka nekad netika pieminēts 8.marts un tā nozīmīgums, kas ir daudz vairāk par tulpēm.

2 thoughts on “8.marts

  1. d. says:

    8. marta vīriešu versija ir 23. februāris. Būtu tikai godīgi, gaidot ziedus 8. martā, apsveikt savus vīriešus “vīriešdienā”.

    • Bufetniece says:

      Es neminēju, ka tas būtu slikti, ja mums būtu šādas dienas, kad viens otru apsveiktu. Vīriešu un sieviešu diena, kā tradīcija, nemaz nav peļama, neraugoties uz to, ka 23.februāris vēsturiski Brunejā ir Neatkarības diena, un Krievijā — Tēvzemes aizstāvja diena (День защитника Отечества). Labi, negrimšu sarunā par datumu un izcelsmi “vīriešu dienai”, kā Latvijā to dēvējam – atkārtoju – doma nav slikta. Es tikai vēlētos, lai 8.marts netiek atmests malā tikai tādēļ, ka vīrieši jūtas aizvainoti vai mazāk saņēmuši uzmanību.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: