Epopeja ar gludekli

Gludeklis ir viena no retajām sadzīves tehnikas ierīcēm, kuras iegādes mirklī vajag piedalīties diviem. Ideālā komplektācijā – vīrietim un sievietei. Kā radot bērnu, tikai šoreiz tam sekas nav tik traģiskas.

Par gludekļa iegādi biju domājusi jau sen, iespejams tādēļ, ka man sāka aptrūkties drēbju, kuras var vilkt negludinātas, iespējams, ka man vienkārši pietrūka siltuma dzīvē.Šodien pamostoties sapratu – šodien, tieši šodien ir tā diena, kad es to paveikšu.

Man kā ierindas sievietei grūtības sagādāja elektropreču veikala atrašana vien – liktenis lika šķēršļus, šļūkajot pa eskalatoru augšup un lejup, izmisīgi mēģināju atrast kādu nebūt veikalu ar gludekli plauktos. Pēc piecu minūšu blandīšanās pa tirdzniecības centru, beidzot nokļuvu vietā, kur man pavērās mājsaimnieces paradīze. Sajutos kā mājās.

– Palīdzēt? Помощь? – Jauna vīrieša balss ierunājās man no aizmugures.

– Nē, nē, paldies, vēl nē, esmu atnākusi paskatīties uz gludekļiem. – Satrūkusies no tūlītējā vārda surdotulkojuma, sastinguša prērijas suslika pozā atbildēju.

Pamesta viena, aplūkoju visus  septiņpadsmit gludekļus. Trīs no tiem bija iespēja ņemt līzingā. Jo, kāpēc gan, lai es neiegādātos dārgu gludekli, kas ir par septiņām funkcijām uzlabotāks par to pašu gludekli, kas maksā divdesmit latus mazāk un izgludina blūzi akurāt tāpat. Jo, kāpēc gan ne. Un tomēr – nē.

Kā sieviete izjutu nevaldāmu vēlmi pēc kaut kā eleganti maza, ne gluži rokassomiņas varianta, un tomēr, kaut ko tādu, kas neliktu man nožēlot to dienu, kad ņēmu rokās pletīzeri. Rozāts. Lēts. Tātad slikts. Zils, mazliet dārgāks. Izvēles, izvēles.

Paceļu roku, izmisīgam saucienam pēc palīdzības. Ar acīm uzmeklēju to pašu jaunekli. Šķiet viņa divas zelta ķēdes mani piesaistīja. Viņš noteikti ir labs tirgotājs, to sievietes instinkti brēktin brēc.

– Es atvainojos, kurš no šiem diviem ir labāks? – Norādu ar pirkstu uz gludekļiem zem piecpadsmit latiem. Kapeiku pisējs latvietītis jau saož briesmas.

– Vislabākais šobrīd ir šis. – Tā jau domāju, iznesīgais tirgonis piedāvā kaut ko par 35 latiem.

– Neesmu gatava vēl tik nopietnām saistībām. Man vajag ko vienkāršāku. –

– Kā tas ir “vienkāršāku?” Kādas funkcijas jūs vēlētos? –

– Gludināšanas. Priekš kleitām. Der arī tāds, kas darbojās uz oglēm. Galvenā funkcija – lai gludina. – Tiešāk nespēdama raksturot savu vēlmi uzmetu aci uz nākamo gludekli – Un šis? Pārklājumos ir atšķirība? –

Tā, tā jau man likās, nu pat radīs vienu no krutākajiem gludekļiem, jā. Te nu tas ir, gludeklis, kas manas kleitas padarīs izcilas un labākas nekā ar Lenor mazgātas. Varbūt izgludinās arī tuvojošos celulītu? Neuzdrīkstējos pajautāt, sapratu pati, ka arī to nogludinās, jo par tādu cenu tam būtu man arī brokastis gultā jāpasniedz. Saprotu, ka nāksies pastīvēties. Viss ko dzirdu ir “Bet pārklājums ir ļoti trausls, jābūt uzmanīgam, nokrītot zemē – saplaisās.” Jā, šis gludeklis manām tizlajām rokām nav paredzēts. Norādu uz nākamo. Parādās azarts.

– Šis savukārt ir labāks, jo viņam nav vairs pārklājums kā “vecajiem”. –

– Tas izpaužas kā? –

– Ja noskrāpēsies, tad nesāks pieraut pie apģērba, arī pleķi netraucēs. – Jaunskungs cilā zilas krāsas gludekli un rāda spīdīgo virsmu.

– Skan kā reizi pēc gludekļa man. Bet krāsa. Tam blakus krāsa ir maķenīt skaistāka. Šis tāds jiftīgi zils. –

– Vienīgais modelis. –

Smaga nopūta no manas, atvieglota no viņa puses. Pamāju ar galvu, ņemšu šo. Labu brīdi atkal atstāj ganīties vientulībā, līdz atrod manu jauno dzīves biedru un garo ziemas nakšu laika kavēkli, jo kā visas kārtīgas mātes meitas arī es gludinu veļu, ideālā variantā – pie skala guns.

Jaunais vīrietis, saukšu viņu par Igoru, bet tikai šoreiz, ieštepselēja gludekli un uzgrieza karstumu.

– Nu re, jau silts. –

Aizdomīgi pielieku pirksta galus pie gludekļa. Vārgs Rīgas komunālā dzīvokļa radiatoru siltums dvešas pretī.

– Es jums uzticēšos. – Aizdomājos par to, ka šo pārāk bieži saku cilvēkiem, kurus satieku lielveikalā, iespējams, aizvien nostrādāja tās divas zelta ķēdes.

Vēl atvadas no jaukā kunga ar dzels izturību, un tad jau pazudu cilvēka pūlī. Nekad neaizmirsīšu viņa skatienus, kā lūgsnas debesīs, lai beidzot izvēlos un pazūdu. Noteikti atgriezīšos, sajutu saikni.

2 thoughts on “Epopeja ar gludekli

  1. prometejs says:

    man žēl, ka izdzēsi ierakstu par pusstundu tavā dzīvē. manuprāt, (kā lai stilīgi saka) tā bija bomba.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: