Monthly Archives: marts 2014

Mīlestība nešķiro pēc krāniņiem

Kad man bija maz-padsmit, es dzīvoju mazpilsētā, klusā nomalē, kur cilvēki viens otru pazina labāk par savu kabatu. Šādā ciemā ir grūti noslēpt, ja kaut kas acīmredzami ir savādāks, nekā citiem. Meitenes ar lielām krūtīm ir zvaigznes, nevis Džolijas, tie, kas strādā, tos ciena, bet tie, kas dzer, tie paši vainīgi, un viņus atcerās labi ja radi.
Reiz minēju, ka man ir visnormālākā ģimene, kādu es varēju būt vēlējusies, ja neskaita to, ka mans tēvs, kopš viņu atceros, ir bijis viegli homofobisks un maķenīt rasistisks. Laukos ir grūti nebūt homofobiskam, jo pat sieviete, kas šķīrusies no vīra alkoholiķa, kurš viņu sitis gadiem, bet atradusi pēc tam vīrieti, kas viņu ciena un par viņu parūpējas, pašsaprotami, ir ciema staigule.
Daudzi, kas nekad nav dzīvojuši laukos nezina to, cik šaušalīgi ir būt atstumtam no tiem pārsimt cilvēkiem, kas diendienā ir apkārt. Šī komūna spēj izgrūst pat spožākos prātus no sava bara. Un ir grūti, ja vien neesi pataloģisks vientuļnieks, jo laukos cilvēks pa vienam izdzīvot nevar, tā ir sen zināma patiesība.
Es jau bērnībā samierinājos, ka man nebūs draugu no pagalma, jo es biju briļļaina, lēna, jaunākā no visiem, piedevām, apaļākais no visiem pūpoliem. Kad cilvēks aug atsvešināts no visiem tiem, kas dodas piedzerties uz pirti nedēļas nogalēs, viņam atliek dīvainie bērni ar kuriem spēlēties. Man bija  daudz dīvainu draugu. Pārsvarā ārstu un skolotāju bērni. (Neviens nemīl skolotāju bērnus, jo visas skolotājas viņus mīl. Ārstu bērni vienkārši nevarētu būt normāli, ņemot vērā, ar ko nodarbojās vecāki un kādam vājprātam viņi iet cauri darbā. Līdzīgi, kā ar skolotājiem.)
Ikreiz, kad mans tēvs man gribēja aizliegt iet uz kādu pasākumu, es apcirtos uz papēža, pateicu, ka, ja reiz es nevaru iet uz pasākumu, lai iepazītos ar puišiem, man nekas cits neatliks kā pievērst savas domas meitenēm.
Vai reizēs, kad man tika pārmesta pārlieka aizsapņošanās par puišiem, rājiens vai kāds aizliegums, spītīgi noteicu, ka no meitenēm stāvoklī nepalikšu, un nav tur ko, ja reiz puiši tik bīstami, nodošos mierīgākiem ūdeņiem.
Šie strīdi notika ātri – tēvs sekundes simtdaļā bija mainījis domu kursu.
Iespējams, tas radīja tik lielas raizes, ka būšu “tas” bērns, ka ļāva man darīt lietas, ko parasti stingrie noteikumi nebūtu ļāvuši. Iespējams, viņš saprata, ka ar mani nav jēgas strīdēties, jo biju staigājošs hormonu bundulis, iespējams, viņš zināja, ka blefoju un viņam tiešām sāpēja galva, iespējams, viņš bija ievērojis, ka man ir pārāk labas draudzenes, kas pārāk bieži pārnakšņo.

Turpināt lasīt

Advertisements
Advertisements
BUFETE

Gāzes un nogāzes. Abas vajag.

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: