Mīlestība nešķiro pēc krāniņiem

Kad man bija maz-padsmit, es dzīvoju mazpilsētā, klusā nomalē, kur cilvēki viens otru pazina labāk par savu kabatu. Šādā ciemā ir grūti noslēpt, ja kaut kas acīmredzami ir savādāks, nekā citiem. Meitenes ar lielām krūtīm ir zvaigznes, nevis Džolijas, tie, kas strādā, tos ciena, bet tie, kas dzer, tie paši vainīgi, un viņus atcerās labi ja radi.
Reiz minēju, ka man ir visnormālākā ģimene, kādu es varēju būt vēlējusies, ja neskaita to, ka mans tēvs, kopš viņu atceros, ir bijis viegli homofobisks un maķenīt rasistisks. Laukos ir grūti nebūt homofobiskam, jo pat sieviete, kas šķīrusies no vīra alkoholiķa, kurš viņu sitis gadiem, bet atradusi pēc tam vīrieti, kas viņu ciena un par viņu parūpējas, pašsaprotami, ir ciema staigule.
Daudzi, kas nekad nav dzīvojuši laukos nezina to, cik šaušalīgi ir būt atstumtam no tiem pārsimt cilvēkiem, kas diendienā ir apkārt. Šī komūna spēj izgrūst pat spožākos prātus no sava bara. Un ir grūti, ja vien neesi pataloģisks vientuļnieks, jo laukos cilvēks pa vienam izdzīvot nevar, tā ir sen zināma patiesība.
Es jau bērnībā samierinājos, ka man nebūs draugu no pagalma, jo es biju briļļaina, lēna, jaunākā no visiem, piedevām, apaļākais no visiem pūpoliem. Kad cilvēks aug atsvešināts no visiem tiem, kas dodas piedzerties uz pirti nedēļas nogalēs, viņam atliek dīvainie bērni ar kuriem spēlēties. Man bija  daudz dīvainu draugu. Pārsvarā ārstu un skolotāju bērni. (Neviens nemīl skolotāju bērnus, jo visas skolotājas viņus mīl. Ārstu bērni vienkārši nevarētu būt normāli, ņemot vērā, ar ko nodarbojās vecāki un kādam vājprātam viņi iet cauri darbā. Līdzīgi, kā ar skolotājiem.)
Ikreiz, kad mans tēvs man gribēja aizliegt iet uz kādu pasākumu, es apcirtos uz papēža, pateicu, ka, ja reiz es nevaru iet uz pasākumu, lai iepazītos ar puišiem, man nekas cits neatliks kā pievērst savas domas meitenēm.
Vai reizēs, kad man tika pārmesta pārlieka aizsapņošanās par puišiem, rājiens vai kāds aizliegums, spītīgi noteicu, ka no meitenēm stāvoklī nepalikšu, un nav tur ko, ja reiz puiši tik bīstami, nodošos mierīgākiem ūdeņiem.
Šie strīdi notika ātri – tēvs sekundes simtdaļā bija mainījis domu kursu.
Iespējams, tas radīja tik lielas raizes, ka būšu “tas” bērns, ka ļāva man darīt lietas, ko parasti stingrie noteikumi nebūtu ļāvuši. Iespējams, viņš saprata, ka ar mani nav jēgas strīdēties, jo biju staigājošs hormonu bundulis, iespējams, viņš zināja, ka blefoju un viņam tiešām sāpēja galva, iespējams, viņš bija ievērojis, ka man ir pārāk labas draudzenes, kas pārāk bieži pārnakšņo.

Mans tēvs nekad nebija rupjš, neizteica piezīmes un neizrādīja agresiju pret homoseksuāliem cilvēkiem vai citas rases pārstāvjiem. Nekad. Un par to es viņu cienīju, jo viņš man ļāva izvēlēties, pat tad, ja es varēju izvēlēties to ceļu, kas viņam nebūtu sirdij tīkamākais.
Es šaubos, ka ar homofobiju sirgst tie, kas izvēlās neredzēt to, kas notiek zem segas, es, piemēram, negribu zināt, no kā taisa desas gaļas kombinātos, vai vēl sliktāk – kurš tās taisa. Tas ir dabiski, ka mums nav jāgrib redzēt viss, pietiek, ka zinām.
Man nav bail, ka mans bērns būs gejs, vai lezbiete.
Ja tiešām pastāvētu iespēja izvēlēties savu seksualitāti, es paliktu pie esošās standarta. Pirmkārt, man nepiestāv īsi mati, otrkārt, es pazīstu pārāk maz sieviešu, kuras es varu paciest ilgāk, kā diennakti vienā telpā, treškārt… Nē, patiesībā tās ir vienīgās klišejas, kuras es varu izmantot kā ieganstu.
Kāpēc man nav bail? Tāpēc, ka es gribu, lai mani bērni ir laimīgi. Zinu, ka šī atziņa nonāk pie vecākiem tikai tad, kad bērns ir izlamāts un izskolots, bet es labi zinu, ka seksualitāt nevar ieskolot vai izskolot, var tikai traumēt bērnu un radīt postījumus, kas atstāj sekas cilvēkam uz visu dzīvi – cilvēkus, kas baidās dzīvot, neprot iemīlēties, jo iemīlēt to, ko vēlas nemaz nedrīkst.
Man nepatīk Praida gājieni. Ne tāpēc, ka tur maršē vīrieši kleitās, iespieduši olas spīdīgos gliteros, bet gan tāpēc, ka man nepatīk ārišķības un saucieni par izvēles brīvību, kad man to smērē sejā ar ārišķībām un svētku petardēm.
Tomēr, mani pavisam noteikti netraucē ļaudis, kas izbauda šo gājienu un redz tieši to skaisto kopības sajūtu, ko es nepamanu aiz krāšņajām dejām un mūzikas.
Neieslīgstot detaļās, vēlējos teikt, ka es uzaugu tāda, kāda es biju, mans tēvs nebūtu varējis mani apturēt no dienas, kad es iemīlētu Karlīnu nevis Kārli. Neraugoties uz to, ka vienam nav krāniņa.
Mīlestība nešķiro pēc krāniņiem.
lesbihonest

3 thoughts on “Mīlestība nešķiro pēc krāniņiem

  1. vv says:

    Jauki lasīt par cilvēkiem no laukiem, bet es ceru, ka tu zini, ka uzreiz zem ieraksta es redzu, ka Nikola Kidmena sūdzas par laulībām ar Topmu Krūzu >:l

  2. Anonīms says:

    Well put. Good job.

  3. klaavs says:

    Tas teiciens par pūpoliem bija labs (apaļākais no visiem pūpoliem).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: