Darbs seksšopā: 2 gadi starp krāniem

Pirms diviem gadiem es biju nonākusi punktā, kurā es vairs nespēju uzrakstīt ne rindiņas. Šķita, ka mani pametušas visas mūzas un rakstīšanas dievi izlikās neredzam manis izdzertās vīna pudeles, kas krājās kaudzē tumšākajā istabas stūrī.

Kādu dienu vienā no sociālo portālu tīkliem ieraudzīju sludinājumu, kurā aicināja pieteikties cilvēkus, kuri vēlētos strādāt fantāziju apģērbu un aksesuāru veikalā, t.i. seksšopā.

Kur gan labāk atrast cilvēcību, kā pie dildo stenda, vērojot neskaitāmus cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ atradās šeit, līdzīgi, kā zinātnieki skatās uz ķīmiskām reakcijām vai lidotājs uz zemi, kad tikko atvēris izpletni.

 

Man aizvien ir savādi ieiet citos seksšopos. Iespējams, tādēļ, ka dāmas, kuras stāv aiz letes, skatās striktāk, kā zemessargs uz robežas un katru kustību skenē cītīgāk, kā sertificēts radialogs. Tādēļ vienmēr esmu sapratusi cilvēku dabiskās bailes no nosodījuma, kautrību atvērt veikala durvis vai uztraukumu, ka kādam šķitīs dīvainas viņu vēlmes.

Šodien bija mana pēdējā darba diena, kas, savukārt, nozīmē to, ka varēšu brīvi pastāstīt par aizkulisēm – kā bija pavadīt savas dienas, pārdodot izskatīgam svešiniekam masturbatoru, webkameru meitenēm vibratorus, striptīzdejotājām kurpes un pensionāru pārim sasaites komplektus.

Jāatzīstās pavisam godīgi – daudzos gadījumos es uzzināju pārāk daudz. Mani apbur cilvēku atklātība, kolīdz tie tikuši pāri pirmajam uztraukumam. Bez liekas ironijas, labākais, kā varētu aprakstīt situāciju ir mirklis, kad pircējs ieiet gaļas veikalā un pārdevējai stāsta, ka vēlas iegādāties gaļu, kas būtu piemērotākā salātiem. Bet, protams, tā vietā, lai aprobežotos ar informāciju tikai par salātiem, tas sniedz arī detalizētu pārstāstu par viesu sarakstu, svinību iemeslu un to, ka patiesībā pats nevar ciest gaļas salātus, bet vīramātei, savukārt, ļoti patīkot. Un, manuprāt, tas ir skaistums, ko cilvēkiem nevajadzētu zaudēt. Mazliet kontrolēt, bet noteikti ne zaudēt.

Ja ir kāds, kam bijušas šaubas par ienākšanu šādos veikalos, varu sniegt pāris padomus, kā pirmo reizi padarīt pēc iespējas patīkamāku visiem:

• Saulesbrilles radīs tikai un vienīgi lieku uzmanību, nevis ļaus paslēpties. Konsultanti noteikti pievērsīs pastiprinātus skatienus, domājot, ka jūs vēlaties visu sabāzt kabatās un šmaukt uz izeju. Piedevām, ziema ir sliktākais laiks, kad izdomāt šādi maskēties.
• Apdomā, vai tev tiešām vajag ņemt līdzi kādu, ja vien negrasāties izmantot to kopā. Protams, labākā draudzene, kas zina visu par taviem piedzīvojumiem bāros, ir labs sabiedrotais, bet vai tev būs ērti viņas klātbūtnē izlemt, kuras vaginālās lodītes vai anālais stimulators ir piemērotākais tev – tas lai paliek tavā ziņā. Jā, mēs esam vēl svešāki par tevis paņemto līdzzinātāju, bet mēs noteikti netiksimies pēc nedēļas kādā pasēdēšanā, kur varētu apmainīties ar zīmīgiem skatieniem.
• Darbiniekiem ir vienalga, kam tu pērc rotaļļietu. Sev, mammai, kaimiņam, draudzenei, goda vārds, vienalga. Ja man kādreiz būs seksšops, es vēlos izvietot šādu atgādinājuma izkārti visās redzamākajās vietās, lai klientiem neaizmirstos šis mazais sīkums.
• Konsultanti ir redzējuši visu. Kolēģi ar rūpīgu regularitāti noorganizē, lai mēs noskatītos patiesi interesantus video, tīri praktisku iemeslu dēļ – lai mūs vairs  nekas nešokētu. Notrulināti un gatavi dzīvei!
• Ikreiz, kad ieradās cilvēks, kuram nebija ne jausmas, ko viņš vēlās, es iekšēji nomiru. Zināt, ko vēlies ir atslēga uz laimi, ne tikai ceļš uz orgasmu gultā. Un daudziem vajadzētu sākt kaut ar mazumiņu, t.i. zināt, ko negrib, lai nemocītu pārdevējus. Iespējams, es spētu samierināties ar aptuvenu nojausmu no cilvēka, bet saņemot kārtējo “Gribētos kaut ko pamēģināt, vai varat ko ieteikt?” esmu gatava vest uz fistinga plauktu un sākt intensīvi stāstīt par to, kā pagatavot spaini ar lubrikantu.

Vienmēr fascinējuši cilvēki, kas vēlas pēc lietošanas atgriezt pilnībā strādājošu seksa rotaļlietu, viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Es pat nemēģināšu iztēloties, kas notiek to cilvēku galvās. Jo, veči, nopietni? Neviens nepieņems tavu violeto vibratoru, tikai tāpēc, ka tavs draugs atgriezās no jūras. Un, ja reiz tu pamanījies salauzt savu pātagu pēc gada lietošanas, tad uzskati, ka šī prece nokalpoja savu mūžu godam. Un, ja kādam šķiet, ka garantijai jāsniedzas bezgalīgos termiņos, tad paturiet prātā to, ka vecmammas katru reizi plūc jaunas nātres.

Tomēr cilvēki pamanās būt veikli un izdomas bagāti. Tieši tādēļ mēs visiem atgādinām, ka rotaļlietā vajadzīgs ielikt visas 4 nepieciešamās baterijas, lai tā strādātu, nevis tikai divas. Un, lai cik absurdi vienkārši tas nešķistu, katrs desmitais “brāķis”, kuru pārbaudījām, tika savests darba kārtībā, pareizi ieliekot baterijas. Savukārt, vibroola ar saules baterijām aizvien ir jālādē uz palodzes vasarīgā dienā, nevis jāpaļaujās uz vīra komplimentiem, ka dāmas iekšējais skaistums spīd spožāk par tūkstoš saulēm. Nē, šī lieta aizvien lādējas tikai pirmajā minētajā veidā, nevis iekšķīgi.

Ikreiz, kad man uzdeva jautājumu par to, kuru izmēru/veidu/krāsu es ņemtu, manī sagruva pēdējās kauna un līdzcietības paliekas. Ticu, ka šādus jautājumus bieži saņem cilvēki alkohola tirdzniecības vietās, kur visi konsultanti ir žūpas, kas ik dienas testē, lai ieteiktu, kurš no lētā šņabja plaukta garšo vislabāk. Bet bez raizēm – es gandrīz vienmēr esmu izgājusi no situācijas, pieklājīgi norādot par cilvēka paša zināšanām šajos delikātajos jautājumos, kad jāizvēlās starp 25cm un 17cm lietām. Daudziem liksies, ka tā taču ir mana darba sastāvdaļa – zināt par citu cilvēku dzimumorgānu ietilpību, bet zvēru – darba līgumā tas nebija minēts nevienā punktā.

Nopietni runājot, uz daudzām rotaļlietām es skatos ar neizpratni, dažas lietas man uzdzen šermuļus vai liek savilkt mutes kaktiņus smīnā.

Tas notiekti šķiet neticami, jo vairums cilvēku izdzirdot, ka strādāju šāda veida iestādē, noteikti domā, ka baudu gūstu skatoties, kā cilvēkiem sit pa pirkstiem ar metāla lineāliem vai, ka esmu sajūsmā mirklī, kad otrs mokās, nezinot, kā man izpatikt. Skaidrības labad norādīšu, ka šādas izvirtības piekopj tikai matemātikas pasniedzējas, nevis mana šķīstā dvēsele.

Pārdevēju sugai kā tādai darbs ir izaicinājumu pilns. Tie, kuri kādreiz strādājuši dien’ dienā ar cilvēkiem, zinās, ka ir klienti un tad ir tie.

Runājot par īpašiem klientiem, man šķiet, ka viens no vēsturiskākajiem mirkļiem manā darbā bija tad, kad kungs kunga prātā (es izvirzu teoriju par smagajām narkotikām, jo ko tādu es redzēju pirmo reizi) nolēma mērīt dāmu zābakus. Trīs reizes. Vienus un tos pašus. Lai pēc tam piedāvātu barteri – paņemt zābakus tagad, ķīlā atstājot pasi. Piedevām uz pasi viņam kāds pēc mirkļa zvanīja. Man patīk cilvēki.

Kas bija grūtākais šajā darbā? Izrunāt intīmo zonu nosaukumus krieviski. Jā, mēs visi zinām citu valodu rupjās versijas ķereņa daļām un darbībām, un, dīvainā kārtā, tās vienmēr ir visvieglāk iegaumējamās, bet mirklī, kad tev pretī stāv 40 gadīga sieviete, tas viss vairs nešķiet tik smieklīgi.

Cilvēku reakcija, kad tie uzzināja par manu darba vietu, bija dažāda. Visnotaļ, es vairs nešķitu tā šķīstākā jaunava, kura seksu uzskata tikai un vienīgi par bērna ieņemšanas rituālu. Šo informāciju es pārsvarā noklusēju, lai tas neietekmētu cilvēka spriedumu par manu uzvedību un izteikumiem. Neesmu saskārusies ar gadījumu, kad tiktu diskriminēta sava darba dēļ, izņemot to vienīgo reizi, kad gāju izņemt lasītāja karti bibliotēkā, un tā vietā, lai ierakstītu manu darba vietu, dāma atzīmēja, ka esmu mājsaimniece.

Kopīgas izklaides ar kolēģiem bija viens no interesantākajiem aspektiem šajā darbā. Ar to es domāju bāru apmeklējumus. Ja citiem cilvēkiem vajadzētu izdzert pāris kausus, lai tie iekustinātu tēmas, mums vajadzēja pāris kausus, lai atslēgtos no darbaholisma un pieslēgtos alkoholismam.

Paldies mammai, paldies Jēzum, lai jums skaisti!