Nāc ar mani pakniksēt

YepVecums, tas skaistais laiks, kad visas atmiņas no 17 gadiem vairs nešķiet kā agonizējoša elle, vien izraisa vieglu smīnu lūpas kaktiņā. Protams, daži to sauks par sklerozes pirmo stadiju, bet centīsimies netiesāt laimīgos.

Tas notika vienā mirklī, kā to solījušas visas, cukurā vārtītās un eļļā ceptās, holivudas filmas. Mēs visi esam savā ziņā gājuši neskaitāmus ceļus un neceļus. Pārsvarā otro variantu, pārsvarā zem rumkolām, pārsvarā no bāra. Te gan jāsaka, ka tikai dažiem izdevies to darīt pirmdienas divpadsmitos dienā. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ pieaugot, bērnība šķiet daudz skaistāka.

Ja man būtu jānosauc lieta, kuras man pietrūkst visvairāk, tad tas noteikti ir maģiskais 2006.gads, kad ieejot draugos trijos naktī, vienmēr atradās vismaz viena pretējā dzimuma persona, kas nolēma apjautāties: “CaU. nEgULJaAS, jA?”.

Pirmo reizi biju kāzās, kurās svētotēvs nelūdza pamest sakrālās telpas. Galvenokārt, tāpēc, ka kāzas nenotika baznīcā, un tās nevadīja mācītājs. Šķiet, vēl vakardien spēlējām uz kaimiņienes nerviem mājas pagalmā, un tad bams, visi veci, visiem bērni. Tie, kuri īd par neskaitāmajām sīču bildēm, veči, pagaidiet mazliet, paies pārdesmit gadi un sāksies nākamais mūsu dzīves posms – bēru selfiji, laulību laušanas pārtiji un šikās botoksa bildes.

Vecums nāk neaicināts, kā Rīgas satiksmes kontolieris. Tomēr novecošanā ir arī pāris bonusi, kurus daži aizmirst pieminēt. Pirmkārt, var atkal nomainīt pasi, lai vēl uz desmit gadiem iesprūstu ar absolūti sliktāko ģīmi vienīgajos patiesi legālajos dokumentos, kuros pat miesīga māte nespēj sazīmēt līdzību ar savu atvasi. Otrkārt, pretstresa tabletes var iegādāties šķidrā veidā, un neviens pat neiedomāsies veltīt nosodošu skatienu.

Lai arī daudzi pieļauj, ka šo pusgadu pavadīju komas stāvoklī, vai arī biju ieslēgta kādā pagrabā Indijas ciemā, šujot Naik botas, nāksies gaviļniekus sarūgtināt. Patiesību sakot, biju nodevusies vienam no patīkamākajiem sporta veidiem mīļās tēvzemes ietvaros – no visas sirds atmetu roku, piedevām, darīju to ar abām pamīšus.

Labi, ka pastāv vecums, citādi sanāktu valdību vien vainot pie visām dzīves neražām. Pirms pāris mēnešiem šķita, ka man vairs nav ko teikt pasaulei, tādēļ es ļoti uzcītīgi klausījos un vēroju cilvēci. Un, ja pieteikoši ilgi skatās uz sabiedrību, tad var redzēt, kā sabiedrība skatās uz Kimas dibenu.

Savā brīvajā laikā daudz lasīju inteliģentus un izglītojošus izdevumus, kā “Ko ārsti tev nestāsta”, “Pavards” un “Vakara ziņas”. Katru dienu atklāju jaunas un jaunas lietas, par kurām visiem ir nospļauties. Bet hei, uzspļaut lietām ir vieglāk, ja tās ir drukātā versijā. Atlikušo laiku veltīju jaunu eksistenciālisma teoriju atklāšanai, pagaidām vienīgā ir “ja būtu peldriņķis – piepūstu”.

One thought on “Nāc ar mani pakniksēt

  1. adealise says:

    tas vecums besī ārā, lohs tāds

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Rotaļlaukums

Tas, kas kaut kur paslēpies.

Fredija Krūgera blogs

Cilvēkus var iedalīt divās kategorijās-tie, kuriem ir veselais saprāts un tie, kuri veido bezjēdzīgus blogus. Es ietilpstu otrajā kategorijā. Šis bezjēdzīgo vārdu kopums, jeb blogs ir subjektīvs un netiek galvots, ka tajā ir iespējams atrast jebkādas loģikas paliekas. Rakstu par lietām, kuras interesē, pat, ja tās līdz galam neizprotu.

kLab-rotrija

par un ap muzikālo pasauli un ne tikai.

loderiem.lv

loderēt ir forši!

Life

just another story

Live, Nerd, Repeat

Making life better through the perfect application of humor and nerdery

%d bloggers like this: